Flickr
Prezidenta kungs, cienījamie Saeimas deputāti, barikāžu dalībnieki, kungi un dāmas!
Ir notikumi, kas paliek vēstures grāmatās, un ir tādi, kas paliek mūsu sirdīs. 1991. gada janvāra dienas ir tieši tāds vēsturisks brīdis, jo tajā piedalījāmies mēs paši, mūsu tuvinieki, kaimiņi, draugi. Arī daudzi no jums, šeit klātesošie, to piedzīvojāt vai bijāt aktīvi dalībnieki. Tā ir mūsu pieredzēta vēsture, un mēs esam šo atmiņu glabātāji un nodevēji tālāk.
Gatavojoties šodienai, jautāju saviem kolēģiem, kas dzimuši īsi pirms vai jau pēc barikādēm, kā arī dažāda vecuma bērniem – ar ko viņiem saistās barikādes.
Ar drosmi. Ar to, ka visi, lai cik dažādi, var būt kā viens. Ar apbrīnu par iekšējo komunikāciju, jo tad taču nebija mobilo telefonu un interneta. Ar Doma laukumu. Ugunskuru smaržu. Un patiesām vērtībām.
Atbildes liecina, ka 35 gadus sena vēsture ir dzīva, gluži vai sataustāma, un šībrīža ģeopolitiskā situācija to padara asāku, pietuvinātāku.
Es pati toreiz biju pusaudze. Un saviem bērniem tagad nododu tālāk atmiņas. To, ka pirmo reizi patiesi sajutu – ir kaut kas mūsu, kas jāsargā. Bija auksts. Bija ugunskuri un bija sajūta, ka beidzot mums ir sava valsts. Un mēs stāvam tai sardzē. Plecu pie pleca.
Mēs visi apzinājāmies, ka apbrīnojamā ātrumā tapušās barjeras nespēs apturēt tankus, ja tie brauks. Bet barikādes parādīja ko citu – ka garaspēks var būt stiprāks par karaspēku, ka tauta var nostāties kā siena. Nevis ar ieročiem, bet ar apņēmību.
Barikādes parādīja, ko nozīmē vērtības un pleca sajūta, kad neviens nejautā – ko man par to samaksās. Kad cilvēki vienkārši dara – lēmumu pieņēmēji uzticas cilvēkiem un cilvēki uzticas lēmumu pieņēmējiem. Štābā iezīmēja punktus kartē, speciālisti parādīja, kur un kā izvietot tehniku, pārējo izdarīja cilvēku griba.
No tā mums šodien ir jāiemācās ļoti daudz. Barikāžu laiks prasīja ātrus lēmumus, vēl ātrāku rīcību un iniciatīvu, kas nāk no pašiem cilvēkiem. Arī šodien mums tas ir vajadzīgs. Saeimā un valdībā, pašvaldībās, uzņēmumos, sabiedriskajās organizācijās un ikvienā ģimenē.
Kā šajās dienās kādā intervijā teicis Odisejs Kostanda – šodienas Latvijai vajadzētu auļot tā, ka mati plīvo, lai iedzītu to, kas nokavēts. To nevar izdarīt ar bailēm un vilcināšanos, bet ar apņēmību, ticību un spēju uzņemties atbildību.
Tagadnes Latviju veido un vada barikāžu dalībnieku bērni un mazbērni. Mēs esam tie, kas saņēmuši šo stafeti. Mēs esam tie, kuru pienākums ir nepazaudēt to degsmi. Pagājušais gads un cilvēki, kas pulcējās Doma laukumā, pierādīja, ka brīžos, kad jāiestājas par savām vērtībām, mēs to varam!
Mūsu uzdevums ir vienkāršs un reizē ļoti grūts – sekot barikāžu laika piemēram: ik dienu rīkoties tā, lai Latvija būtu stiprāka, lai bērni un mazbērni varētu teikt, ka lepojas ar mūsu paveikto.
Paldies jums, barikāžu dalībnieki un barikāžu laika cilvēki! Paldies par drosmi! Paldies par brīvību!
Ar barikāžu ugunskuru siltumu sirdī turpināsim celt savu mīļo Latviju.
