Jaunumi

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Cienījamās deputātes! 
Godājamie deputāti! 
Dāmas un kungi! 

Man šodien ir liels gods jūs uzrunāt kā mūsu Valsts prezidenta nominētajam Ministru prezidenta amata kandidātam. Ir pagājušas pilnas 15 nedēļas kopš 13. Saeimas vēlēšanām, un ar jūsu pozitīvo balsojumu šodien mēs beidzot varēsim tikt pie tik ilgi gaidītās un veidotās valdības. Vēlos pateikties ikkatram, kas šajā procesā ir piedalījies, īpaši sirsnīgs paldies ministru amata kandidātiem par lielisko ieguldīto darbu.

Vispirms trīs lietas – kādi ir mērķi, kā mēs kopā strādāsim un kas būs mūsu prioritātes.

Kā plašākos mērķus es esmu izvirzījis trīs galvenās lietas.  Pirmais ir ļoti visaptverošs – celt tautas labklājību. Mums ir arī jānodrošina taisnīgums un tiesiskums valstī, mums ir jāsamazina nevienlīdzība visās tās izpausmēs.

Kā mēs kopā strādāsim, lai sasniegtu šos mērķus? Es aicinu jūs mirkli padomāt par mūsu valsts, mūsu tautas pagātni – paskatīties vēstures grāmatās. 12. gadsimta beigas. Mūsu valstī atradās vairākas ļoti lepnas un neatkarīgas ciltis – kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi un lībieši.  Taču vācu tirgotāji, vācu garīdznieki un vācu krustneši spēja pārņemt varu mūsu valstī. Kāpēc? Jo mēs bijām sadalīti atsevišķās grupās – katra ļoti lepna. Bet vācieši izmantoja vienu ļoti elementāru taktiku, kas tiek lietota atkal un atkal vēsturē: “skaldi un valdi”. To viņi darīja, un tas viņiem izdevās. Mēs zinām vēstures gaitu – izveidoja Livonijas konfederāciju kopā ar Dienvidigauniju. Tad tā sabruka. Pēc tam izveidojās Kurzemes hercogiste, kur kurši ar zemgaļiem un sēļiem bija vienā politiskā vienībā. Tad Vidzeme ar Latgali bija vienā vienībā līdz apmēram 1660. gadam, kad atkal atdalījās.  Izveidojās zviedru Vidzeme...  Un tā tas turpinājās līdz 1918. gadam, kad beidzot visi latviskie novadi apvienojās vienā valstī. Un kāpēc tas mūsu tēvu tēviem izdevās? Jo tauta to gribēja. Tauta apvienojās, un tapa mūsu valsts. Sekoja pirmie neatkarības gadi un vēl trīs okupācijas. Un, kad pirms 28 gadiem mūsu valsts atguva savu neatkarību, – kāpēc tas notika? Tas notika, jo tauta to gribēja, jo tauta apvienojās. 

Tagad padomājam par šodienu. Kāds ir 13. Saeimas vēlēšanu rezultāts? No vienas puses, cilvēki saka: “Vai, tāda saskaldīta Saeima! Nekādas kārtības vai skaidrības!” Bet tauta taču ir iebalsojusi jūs atbilstoši tam, kāda tā ir pati. Mūsu iedzīvotājiem ir dažādi uzskati. Nav visi vienādi. Un savā ziņā šī Saeima ir atspulgs – tieši mūsu vēlētāju kopīgais atspulgs.

Tauta ievēlēja septiņas politiskās partijas vai partiju apvienības diezgan līdzīgos spēku samēros. Nevienam nav priekšrocības pārņemt varu jeb, kā saka, valdīt pār pārējiem. Šobrīd mēs, piecas partijas vai partiju apvienības, esam atraduši veidu, kā kopā strādāt. Mēs esam iemācījušies panākt savu nevis ar varu, bet ieklausoties citam citā, runājot par kopīgiem mērķiem un vienojoties par kopīgu darbību. Esam sapratuši, ka viens nav karotājs. Ir jāapvieno spēki, īpaši tad, ja mēs kā politiķi vēlamies darīt labu mūsu valstij un mūsu tautai. 

Mēs, cerams, būsim mācījušies no pagātnes kļūdām. Līdz šim ir bijusi ļoti ierasta kārtība, ka valdība ir vienā pusē un opozīcija – otrā pusē. No valdības un valdošās koalīcijas viedokļa raugoties – ja ir priekšlikums no opozīcijas, tad tas ir noraidāms tikai tāpēc, ka tas ir no opozīcijas. Ko mēs esam apņēmušies darīt? Mainīt šo kārtību, saprazdami, ka opozīcija – tā jau nav opozīcija mūsu valstij, tā ir opozīcija mūsu valdībai. Mēs esam gatavi uzklausīt un izvērtēt jebkuru opozīcijas priekšlikumu pēc būtības. Ja tas ir tāds, kas sakrīt ar mūsu valdības, mūsu koalīcijas kopēji nospraustajiem mērķiem, tad tas arī atradīs atbalstu gan valdībā, gan koalīcijā kopumā.

Mēs strādāsim kopā. Mēs ieklausīsimies cits citā. Mēs nebūsim tikai noraidoši attiecībā uz opozīcijas priekšlikumiem, bet vērtēsim  pēc būtības.

Kādas  būs valdības prioritātes? Jūs visi esat izlasījuši valdības deklarāciju, kas ir jau publiskota. Es vēlos šobrīd uzsvērt septiņas lietas, kas ir minētas mūsu deklarācijā. Un vēl gribu teikt to, ka ir divējādi piegājieni, kā varētu strādāt. 

Viens ir piegājiens, ko es sauktu par revolucionāru.  Viss ir kardināli jāmaina – vai tā ir veselības aprūpes sistēma, vai izglītība... nāk un saka: “Viss, kā ir bijis, ir slikti, tagad gāzīsim visu kājām gaisā un darīsim citādi!” Tā nav mana un nebūs mūsu pieeja. Es neesmu un mēs neesam revolucionāri. Es esmu un mēs esam un būsim evolucionāri – mēs meklējam, kā “sakārtot valsti”.

Pirmā prioritāte. Mums ir jāsakārto finanšu sistēma. Mēs visi zinām, ka ir Moneyval ziņojums ar rekomendācijām, ko mums kopīgiem spēkiem darīt, lai valsts neiekļūtu tā saucamajā pelēkajā sarakstā. Tas ir apdraudējums visai sabiedrībai. Mums šis apdraudējums ir jānovērš.

Otrais. Mēs stiprināsim taisnīgumu un tiesiskumu valstī.

Trešais. Mēs īstenosim iepriekšējās valdības uzsākto kursu saistībā ar veselības un izglītības sistēmas reformām. Tā būs ne tikai pāreja uz valsts valodu skolās, bet arī – tas ir ļoti no svara – pāreja uz jaunajiem kvalitātes kritērijiem. Mēs uzlabosim šo sistēmu kopumā.

Tāpat līdzīgi būs ar veselības aprūpes sistēmu. Mēs nenoārdīsim, mēs būvēsim uz tā, kas jau ir, un uzlabosim, palielināsim pieejamību iedzīvotājiem.

Piektais. Ļoti lakoniski – mēs likvidēsim OIK.

Sestais. Mēs veiksim teritoriālo reformu, jo šīs reformas rezultātā mums būs arī daudz vieglāk sakārtot gan izglītības, gan veselības aprūpes sistēmu, jo jebkuras reformas – īpaši administratīvi teritoriālās reformas – mērķis ir uzlabot pakalpojumus iedzīvotājiem, vienmēr liekot iedzīvotāju intereses centrā.

Un septītais – risināsim demogrāfijas jautājumu. Mēs zinām un saprotam – ja gribam runāt par mūsu valsts nākotni, tad mums pirmām kārtām ir jānodrošina, lai valsts iedzīvotāju skaita lejupslīde apstātos un lai mēs atgrieztos uz stabilas izaugsmes ceļa arī iedzīvotāju skaita ziņā.

To darot, mēs ievērosim divus nosacījumus.

Pirmais ir fiskālā disciplīna. Mēs šodien parakstījām Fiskālās disciplīnas līgumu. Jebkurš var izlasīt un var saprast, kas slēpjas aiz šiem vārdiem. Mēs arī – un tas nav mazsvarīgi – skaidri turpināsim valsts uzsākto eiroatlantisko kursu. Mēs no šī kursa nenovirzīsimies. Gluži pretēji – stiprināsim Latvijas starptautisko lomu Eiroatlantiskajā telpā. 

Kolēģi!

Pirmkārt, mēs šobrīd veidojam valdību laikā, kad tēlaini var teikt, ka ārējie ūdeņi ir nedaudz sabangoti. Eiropā Brexit, process joprojām notiek un neviens īsti nezina, kā tas beigsies. Ir liela neskaidrība ne tikai Lielbritānijā,  un latviešiem, kas dzīvo Lielbritānijā, bet arī visā Eiropā, tai skaitā mūsu eksportētājiem.

Otrkārt, mūsu kaimiņvalsts Krievija ir kļuvusi – manuprāt, nevienā citā vārdā to nevar nosaukt – agresīva. Ja mēs padomājam par Krimas nelegālo aneksiju, par karadarbību, ko joprojām šī valsts veic Austrumukrainā, tas, kas notiek Sīrijā - tas ir izaicinājums ne tikai Latvijai, tas ir izaicinājums visai Eiropai un visai pasaulei.

Un, treškārt, ir radikālisma uzplaukums visā pasaulē.

Šie trīs izaicinājumi – tie ir apstākļi, kuros mēs strādājam. Es esmu pārliecināts, ka, strādājot kopā, ieklausoties citam citā, palīdzot cits citam un turot vēsu prātu, mēs varēsim mūsu valsti droši un stabili novadīt caur šiem ārēji nedaudz nestabilajiem laikiem.

Kolēģi! 

Es aicinu visus klātesošos balsot par valdības apstiprināšanu šādā sastāvā:

Ministru prezidents – Arturs Krišjānis Kariņš,
Ministru prezidenta biedrs un aizsardzības ministrs – Artis Pabriks,
Ministru prezidenta biedrs un tieslietu ministrs – Jānis Bordāns,
ārlietu ministrs – Edgars Rinkēvičs,
ekonomikas ministrs – Ralfs Nemiro,
finanšu ministrs – Jānis Reirs,
iekšlietu ministrs – Sandis Ģirģens,
izglītības un zinātnes ministre – Ilga Šuplinska,
kultūras ministre – Dace Melbārde,
labklājības ministre – Ramona Petraviča,
vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs – Juris Pūce,
satiksmes ministrs – Tālis Linkaits,
veselības ministre – Ilze Viņķele un
zemkopības ministrs – Kaspars Gerhards.

Paldies jums par uzmanību. Un es aicinu, lai Dievs svētī mūs visus un lai Dievs svētī arī mūsu Latviju!